Rūta Pūce | Latvija
Rūta Pūce ir laikmetīgās dejas māksliniece, kuru interesē ķermenis kā
pasaules izpētes rīks un sievietes-mākslinieces loma sabiedrībā. Par
laikmetīgās dejas izrādi “Divotne” (sadarbībā ar Annu Novikovu-Tilčiku)
saņēmusi Dejas balvu 2017-2018. Kā pedagoģe strādā Rīgas Baleta skolā un
ir Latvijas Dejas informācijas centra valdes locekle. Šobrīd studē
horeogrāfiju Latvijas Kultūras akadēmijas maģistra programmā
“Audiovizuālā un skatuves māksla”.
Horeogrāfe | Rūta Pūce
Dejotājas un kustību materiāla līdzautores | Agate Bankava, Agnese Bordjukova, Anna Novikova-Tilčika, Marija Saveiko
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece | Līga Ūbele
Gaismu mākslinieks | Niks Cipruss
Skaņas dizains | Alise Pieče un Rūta Pūce
Producents | Ģertrūdes ielas teātris
Pirmizrāde 23.03.2024.
Izrādi finansiāli atbalsta | Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas valstspilsētas pašvaldība, Latvijas Kultūras akadēmija, Latvijas Dejas informācijas centrs, Horeogrāfu asociācija
"Iekšas" (2024)
Ķermenis ir arhīvs, kas glabā gan iekšējās pieredzes, gan ārējus kolektīvus nospiedumus. Izrāde izgaismo sadursmi starp individuālo un kolektīvo, iekšējo un ārējo, apslēptām alkām un esošo realitāti, kā metaforu izmantojot Latvijas laikmetīgās dejas nozari. Tā joprojām iet savu emancipācijas ceļu Latvijas kultūrpolitikā. Izrāde piešķir nozīmi subjektīvajam, godina ķermeni, atraisa balsi un iezīmē neatkarīgo mākslinieku ikdienu - vairāku lietu darīšanu reizē, izdegšanu, cīņu par savu nozari, nemitīgu uzdrīkstēšanos un reizē pielāgošanos.
Es gribu dot balsi iekšām, kas tik ilgi jau meklējušas ceļu izlauzties - reizē ar sviedru tērcīti, tūlīt aiz izelpas, kopā ar skaļāku kliedzienu un bezkaunīgi caur nekontrolētu kustību. Iekšas vairs nevar pielāgoties ārējai pasauleii. Tās izsūcas caur ādu un noklāj ikdienu skaļi manifestējot pašas sevi.
Manas iekšas ir laikmetīgā deja - tukša brīvības sajūta locekļos, izelpa caur visām ķermeņa daļām reizē, pazušana. Reiz pietika ar sajūtu, ka deja man patīk, ka mani tā aizrauj, dziedina un pilnveido. Tagad tā ir resurss, kas noenkuro fragmentētajā pasaulē. Tas ir arī politisks akts - izvēlēties darīt kaut ko tik neviennozīmīgu, ķermenisku, daudzslāņainu, trauslumu atverošu, godīgumu pieprasošu un marginālu.
Ja Saules karalis jeb
Luijs XIV 17. gadsimtā būtu bijis
sieviete vai viņa baleta vietā būtu izdomājusi
laikmetīgo deju? Vai Laikmetīgā deja Latvijā ir pelnījusi savu māju, savu pili? Vai mēs varētu beigt pielāgoties?